Nevienās attiecībās neiztikt bez strīdiem.
Kas slēpjas aiz strīdiem? / foto depositphotos.com
K strīdi ir daļa no jebkurām attiecībām, pat veselīgām. Dažkārt pietiek ar mazāko kritiku vai sīku provokāciju, lai sadzīves sīkums acumirklī pārvērstos apsūdzību, dusmu un savstarpējas aizstāvības vētrā.
Kā grāmatas “Vocation: Finding and Pursuing Real Life” autors Gregs Levojs (Greg Levoy) savā rakstā žurnāla “Psychology Today” slejā skaidro, šādu konfrontāciju laikā mēs eksplodējam tā, it kā aizstāvētu savu godu, bet patiesībā mēs tikai aizstāvam savu ievainojamību.
Pēc autora domām, mēs bieži “karojam” nevis spēka, bet vājuma dēļ. Kā rakstīja amerikāņu rakstnieks Endrjū Bards Šmuklers, tieši mūsu neaizsargātības izjūta spiež mūs demonstrēt varu un kontroli. Tas attiecas gan uz romantiskām attiecībām, gan uz attiecībām starp tautām.
Kad mūs kritizē vai izaicina, mēs instinktīvi reaģējam, un ķermenis pāriet režīmā “sit vai bēg”. Mēs baidāmies izskatīties nepilnīgi, tāpēc reaģējam ar agresiju. Saskaņā ar Levoju šādos brīžos mēs “karojam” nevis ar cilvēku, kas atrodas mūsu priekšā, bet gan ar sāpēm no pagātnes:
“Tas ir spoks. Tās ir atmiņas par kādu pagātnes nodevību, kāda brūce, ko nesat kopš bērnības, un dziļa netaisnības sajūta, ko joprojām izjūtat saistībā ar apstākļiem, kurus jūs nevarat ietekmēt.” (sk.
Lasiet arī:
Autore uzskata, ka mēs uzbrūkam cilvēkam, kurš mums vienkārši atgādina par patieso vainīgo un apslēpto ievainojamību, nevis pievēršamies problēmas avotam, kas ir mūsos pašos. Turklāt konflikta radītais adrenalīns var likt mums justies dzīviem, kontrolētiem un pat patīkamiem. Psiholoģe Karolīna Elliota to dēvē par “eksistenciālo fetišu” – sāpīgos, atkārtojošos scenārijos slēptu baudu.
Mūsu tieksme pēc varas un kontroles rodas nevis no apzinātas vēlmes dominēt, bet gan no senām bailēm būt neaizsargātiem. Cilvēki kādreiz bija spēcīgāku būtņu upuri, un atmiņas par šo pirmatnīgo neaizsargātību joprojām dzīvo mūsos. Mēs demonstrējam spēku un strīdamies, bet mūsos darbojas bailes no bezspēcības dabas, laika un nezināmā priekšā. Izeja no šīs situācijas sākas ar apzināšanos, kas mūs biedē un ko mēs patiesībā aizsargājam strīda brīdī:
“Dinamika, kas darbojas cilvēku attiecību mikrolīmenī, darbojas arī makrolīmenī. Gan personīgajā, gan politiskajā sfērā draudi mūsu pārliecībai, godam vai identitātei ir bijuši daudzu cīņu stimuls. Un abās sfērās tā ir psiholoģiska patiesība, ka aiz iebiedēšanas, narcisisma un augstprātības slēpjas mazvērtības izjūta, kas liek mums to kompensēt vai pārmērīgi kompensēt ar varas un agresijas demonstrēšanu, un tas mūs mudina turpināt cīņu,” teikts rakstā.
Taču pat visakūtākajā cīņā ir vēlme pēc dziedināšanas. Mēs neatkārtojam konfliktus tikai no spītības – mēs neapzināti cenšamies sadziedēt vecu brūci, raksta Levojs:
“Patiesībā, ja mēs spētu paskatīties uz otra agresīvo uzvedību un pajautāt: “No kā šis cilvēks baidās, ko šis cilvēks cenšas aizsargāt, ko šis cilvēks cenšas dziedināt?”, tas visu mainītu.””
Iepriekš amerikāņu psihologs Marks Traverss nosauca divas lietas, kuras droši var slēpt no sava partnera.
